“Mūzikas izglītība kā vitamīni smadzenēm”

Intervija ar Irēni Štrausi jubilejā

Irēne Štrause ir klavierspēles pasniedzēja Jūrmalas Mūzikas vidusskolā jau 59 gadus. 2023. gada 29. decembrī viņa svin 80 gadu jubileju un joprojām turpina savu pedagoģes darbu skolā. Pedagogus nemēdz saukt par zvaigznēm, lai arī viņu darba rezultātā ir iemirdzējušās daudzas zvaigznes, kuru talantus atklāt un attīstīt ir izdevies tieši pateicoties viņiem. Šoreiz simboliski, tieši Zvaigznes dienā, 6. janvārī plkst. 15.00 Jūrmalas Mūzikas vidusskolas koncertzālē savu Skolotāju cienījamajā jubilejā ar koncertu sveiks bijušie un esošie audzēkņi.

Irēnes Štrauses bijušie audzēkņi ir šobrīd pazīstami mūziķi un kultūras personības – pianisti Imants Blūzmanis, Endijs Renemanis, Jānis Maļeckis, muzikoloģe Zane Prēdele un citi. Irēne Štrause ir augstu vērtēta kā vadošā klavierspēles metodiķe un lektore klavierskolotāju un pianistu tālākizglītībā, kā arī klavierspēles metodisko materiālu autore, viena no Latvijas Klavieru skolotāju asociācijas dibinātājām, docētāja Jāzepa Vītolu Latvijas mūzikas akadēmijā un daudzu citu Latvijas profesionālās mūzikas attīstībai nozīmīgu procesu veidotāja un virzītāja.

Irēne Štrause saņēmusi Jūrmalas “Gada balvu kultūrā” 2003. un 2006. gadā, Jūrmalas pilsētas domes apbalvojumu “Par mūža ieguldījumu” (2019), ieguvusi arī augstus novērtējumus valsts līmenī: 2015. gadā Latvijas Nacionālā kultūras centra apbalvojums “Cimzes balva”, bet 2014. gadā no Valsts prezidenta Andra Bērziņa saņemts Atzinības krustu par nopelniem Latvijas Valsts labā.

Jubilejas mēneša sākumā tiekamies ar Irēni Štrausi sarunā.

Kā un kad ir sācies Jūsu ceļš mūzikā?

Klavieres mazliet sāku mācīties spēlēt 5 gadu vecumā mājās. Neatceros cik ilgi tas bija, līdz vecmāmiņa nolēma, ka jāiet uz mūzikas skolu. Tolaik Dārziņu skola bija blakus konservatorijai (tagadējā J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija – red.) un tad mēs tur aizgājām, un mani uzņēma uz vijoli. Bet es negribēju vijoli. Es gribēju klavieres. Tāpēc devāmies uz Pāvula Jurjāna skolu, kur mani uzņēma klavieru klasē.  

Kas ir bijis tas izķirošais brīdis Jūsu dzīvē, kad kļuva skaidrs, ka viss mūžs tiks saistīts ar mūziku?

Tas mirklis bija 6. vai 7. klasē, kad man bija pilnīgi skaidrs, ka es dzīvē gribu tikai ar to nodarboties, ka gribu būt klavierspēles skolotāja. Mani uz to neviens nemudināja, bet man to ļoti vajadzēja. Man vienkārši patika un visu mūžu patīk.

Laikos, kad beidzu mūzikas vidusskolu, darbā iedalīja. Kad es absolvēju Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolu, bija obligātā darba vietu sadale. Iepriekšējais kurss bija Vissavienības sadale, kas nozīmēja, ka tur meitenes aizsūtīja darbā uz Kazahstānu, uz ziemeļiem un vēl nez kur. Manā gadā bija Latvijas sadale, un es biju iedomājusies, ka gribu strādāt Bauskas mūzikas skolā. Bet tad izrādījās, ka Bauska nav pieprasījusi nevienu, bet ir pieprasījusi Jūrmala un vēl citas vietas. Uz sadali gāja sekmju kārtībā – labākajiem bija lielāka izvēle. Man bija ļoti labas sekmes, tāpēc bija iespēja izvēlēties starp Jūrmalu vai Ogri. Izvēlējos Jūrmalu, jo, lai arī tolaik vairāk dzīvoju Rīgā, jūrmalniece esmu vairākās paaudzēs  – mans tēvs un viņa ģimene bija ķemernieki, tur pavadīju vasaras brīvlaikus, klavieres vingrināties gāju uz Ķemeru skolu.

Un tā, 1964. gadā Jūs sākāt strādāt savā pirmajā darba vietā – tolaik Jūrmalas bērnu mūzikas skolā (tagad JMVS), tātad nākošgad tie būs jau apaļi 60 gadi, kas veltīti šai skolai!

Jā, man norīkojumā bija rakstīts, ka 1964. gada 1. augustā jāierodas darbā. Es ierados skolā Smilšu ielā, bet skola ciet, neviena nav, nu, bet man taču ir jābūt darbā! Satiku direktoru pa ceļam no jūras nākot, saku, esmu atnākusi darbā, dodu dokumentus. Neskatoties uz to, ka biju norīkota darbā uz Jūrmalu, man tomēr nebija tiem laikiem labs raksturojums, jo tur bija rakstīts “neko nav spējīga organizēt un vadīt”. Satraucos, ko tas direktors padomās, bet viņš nemaz neskatījās, tikai pateica, kad strādāsim, tad jau būs redzams. Un dzīvē notika gluži pretējais, visu mūžu, līdz pat šodienai, visu ko organizēju!

Strādāt Jūs sākāt uzreiz pēc mūzikas vidusskolas absolvēšanas, bet kad Jūs studējāt augstskolā?

Man nebija tādas iespējas nestrādāt un studēt, tādēļ vispirms sāku strādāt, bet Konservatorijā (Tagad J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā) iestājos četrus gadus vēlāk un apvienoju mācības ar darbu.

Kādi bija Jūsu pirmie darba gadi kā jaunajai pedagoģei?

Tas sākums bija tāds diezgan traģisks. Vidusskolas pedagoģiskajā praksē man bija pieredze ar ārkārtīgi labiem audzēkņiem. Bet, kā jaunam skolotājam, kad es atnācu, man sadeva visus tos skolniekus, kurus neviens negribēja. Tā tas notiek. Un tad, kad es pastrādāju pāris gadus, tad es konstatēju, ka tas ir kaut kas ārprātīgs.

No manas mammas nebija atbalsta klavieru specialitātei, jo viņa bija ķīmiķe un viņa gribēja lai arī es ar ķīmiju nodarbojos, mamma teica, nu, ko tu tur mokies, priekš kam tev tas? Vienu brīdi jau gribēju mainīt profesiju un iet prom no darba mūzikas skolā, bet tad tomēr atklāju, ka esmu pagususi savus skolnieciņus iemīļot. Kādā brīdī sapratu, ka ar savām zināšanām es viņus nevaru izlabot, jo man to zināšanu tolaik bija pārāk maz, es to panācu ar papildus darbu. Nu tie pirmie gadi bija kā pa miglu. Bet tad, kad jau radās kaut kāda pieredze, tad jau gāja arvien labāk. Tad nolēmu iestāties konservatorijā, lai papildinātu savas zināšanas un pianistisko varēšanu. Mans klavierspēles profesors bija Igors Kalniņš.

Jūsu darbība klavierspēles pedagoģijā neaprobežojas tikai ar Jūsu audzēkņu izglītošanu Jūrmalas Mūzikas skolā. Kā docētāja Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (1998 – 2012) esat izstrādājusi klavierspēles metodikas un repertuāra apguves lekciju kursu, esat strādājusi Kultūras ministrijas metodiskajā kabinetā kā klavierspēles metodiķe (1975 – 1991). Kopā ar profesoru Teofilu Biķi esat dibinājusi Latvijas klavieru skolotāju asociāciju (1991), kur arī ilggadīgi aktīvi darbojusies. Tas ir bijis Jūsu aicinājums  – ne tikai pašai strādāt kā pedagoģei, bet arī rūpēties par jauno klavierspēles pedagogu izaugsmi visas Latvijas līmenī. Kas ir moticējis Jūs šo lielo darbu darīt?

Man tas ļoti patīk.  Kultūras ministrijas metodiskajā kabinetā es biju vienīgā metodiķe pa visu Latviju, nostrādāju sešpadsmit gadus, sāku 1975. Toreiz nebija nekādu  konkursu un festivālu. Līmenis bija ļoti dažāds. Jo bija pirmskara skolotāji, kas vēl bija palikuši ar savām zināšanām, starp kuriem bija arī izcili pedagogi, vai arī jaunie, kuri tiko bija beiguši augstskolu, respektīvi, katrs strādāja kā nu prata un varēja, nebija vienotas sistēmas, programmas, metodikas, prasību. Tolaik bija 52 mūzikas skolas, un vismaz 50 no tām es esmu bijusi. Tad es sāku organizēt un rosināju arī citiem savās skolās organizēt festivālus, konkursus un reģionālus pasākumus. Tas mainīja bērnu attieksmi, kad parādījās iespēja spēlēt, bija uz ko tiekties un censties. Esmu arī izstrādājusi mācību programmas klavieru specialitātē un sastādījusi 15 metodiskos nošu krājumus klavierēm.

Jūsu nopelns ir arī starptautiskā akadēmiskās mūzikas konkursa “Jūrmala” dibināšana 1995. gadā klavieru specialitātē. Nu šis konkurss ir attīstījies, kļuvis arī par izaugsmes platformu citu mūzikas instrumentu spēlētājiem un ieguvis pastāvīga ikgadēja starptautiska konkursa statusu Jūrmalas pilsētā. Cik Jums šķiet nozīmīgi tas, ka audzēkņi piedalās konkursos?

Savā ziņā tas ir ļoti pozitīvi, jo tas ir tāds stimulējošs moments tiem, kuriem patīk uzstāties. Bet no otras puses, ja bērns vai vecāki nav ieinteresēti, tad tas konkurss bremzē, jo ilgstoši jānodarbojas ar vienu programmu, kas ne vienmēr ir tik lietderīgi. Tas varbūt ir tāds neliels mīnuss, bet tam, kurš var un grib, tam ir iespēja sevi parādīt un citus paklausīties, un arī nopietnu programmu apgūt, tas ir pluss.

Kā Jūs raksturotu savus audzēkņus pirms 60 gadiem, pirms kādiem 30 gadiem un tagad? Kādas ir būtiskākās atšķirības?

Es domāju mainījusies bērnu un vecāku attieksme pret skolotāju, skoluun klasisko mūziku. Man jāsaka, pēdējo gadu laikā vērojams tāds straujš kvalitātes kritums.Tāpēc, ka tai varēšanai, kāda bija, teiksim 90-tajos gados un 2000-šo gadu sākumā, tai tagad nav tās vērtības. Jo visu nosaka materiālā puse. Tas ir mūziķa profesijas prestiža jautājums. Vecāki ir tendēti materiālā virzienā un izrēķina, kāpēc viņa bērnam jāmācās 16 gadi katru dienu un jāstrādā par tādu naudu, kādu šobrīd saņem Latvijas mūziķi un pedagogi? Lai jau viņš labāk mācās kaut ko ienesīgāku.

Vai vispār ir saskaitāms, cik audzēkņi pie Jums ir mācījušies pa šiem gadiem?

Visi man ir pierakstīti, kas ir aizgājis tālāk, kas nodarbojas ar mūziku, par visiem man ir skaidrs ko viņi dara. Mācījušies ir 152 audzēkņi, no kuriem 130 ir skolu absolvējuši. Vairāk nekā 50 audzēkņi ir turpinājuši mācības Latvijas mūzikas vidusskolās un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kā arī mūzikas augstskolās Parīzē un Minhenē. Vairāki no viņiem kļuvuši par profesionāliem mūziķiem, kā arī pedagogiem mūzikas skolās visā Latvijā un arī Anglijā, Vācijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Šveicē, Grieķijā un pat Ķīnā.

Un Mūzikas akadēmijā, kur es paralēli strādāju, pasniedzot metodiku un pedagoģisko praksi, tur ir vēl vairāki simti. Šie mani studenti strādā ļoti daudzās Latvijas skolās un arī ārzemēs.

Jūs esat bijusi Jūrmalas Mūzikas vidusskolas direktora vietniece mācību darbā 40 gadus. Līdz ar to labi pārzinājat gan mūsu skolas gan Latvijas mūzikas skolu mācību darbu ne tikai klavierspēles izglītības jomā, bet arī daudz plašākā mērogā. Kādas ir Jūsu domas par mūzikas izglītības sistēmu Latvijā, cik lielā mērā tā var turpināt strādāt kā pirms 50 gadiem, bet kam, droši vien arī ir jāmainās?

Man kā vecam cilvēkam tas masveidīgums sevišķi nepatīk. Es domāju mūzikas skolā varētu būt divi līmeņi. Viens ir profesionālā ievirze, kas dod pamatu gan vidusskolai, gan mūzikas akadēmijai, un šajā līmenī nedrīkstētu prasības kristies. Un alternatīvais ir tāds, kur var mācīties bērni līdzīgi kā interešu izglītībā,kuri grib, vai vecāki grib, bet par lielāku maksu, jo šī izglītība valstij maksā milzīgus līdzekļus. Viena bērna izglītošana mūzikas skolā maksā 165 eiro mēnesī patreiz, tad, manuprāt, bērniem, kuriem nav dotību, nav instrumentu, kuri negrib pūlēties, tā nav pilnībā jāapmaksā no valsts.  

Vēl es domāju, ka ar 4. klasi viena daļa varētu pabeigt skolu, saņemot kādu pirmā līmeņa apliecību par mūzikas pamatu apguvi. Un 8. klasē varētu būt divu līmeņu beigšanas apliecības – profesionālās un interešu. Savukārt profesionālā līmeņa skolniekiem būtu jārada iespēja mācīties specialitāti trīs stundas nedēļā.

No kura vecuma – klases varētu sākt nodalīt, kuram līmenim šis bērns ir atbilstošs, jo pamatus droši vien tomēr vismaz pirmajā gadā būtu jāmāca visiem vienādus?

Ja visiem pamatus mācīt vienādi, jau pēc pirmās – otrās klases būs atbirums, jo jāņem vērā mājas apstākļi, bērna veselība un ģimenes attieksme, dotības un darba spējas. Līdz 5. klasei ir skaidrs vai audzēknis grib un var nopietni strādāt.

Jūs esat teikusi, ka mūziku jāturpina mācīties nevis tiem, kas to var darīt, bet tikai tiem, kas bez tās nevar iztikt. Tātad būt ar mūziku kopā ir jābūt sirds aicinājumam. Vai jūtaties gandarīta, ka Jūsu dzīve ir veltīta darbam mūzikas laukā?

Šo vēlējumu es saku jau tiem, kas stājas uz vidusskolu. Es saku, Tev varbūt nebūs neslavas, ne naudas, bet būs nodarbošanās, kas paliks un patiks visu mūžu. Es esmu gandarīta, jo visu mūžu daru darbu, kas man ļoti patīk.

Kāpēc iesakat bērniem mūzikas skolā mācīties?

Mūzikas izglītība ir tādi vitamīni smadzenēm! Mūsdienās, kad gandrīz nekas nav jāmācās no galvas, kad visos līmeņos tiek atzīts, ka atmiņa pasliktinās un neattīstās, tad mūzikas skola ir tā vieta, kur iemāca mācīties, trenē atmiņu, attīsta emocijas un gaumi.

/JMVS koncertu projektu vadītāja Edīte Deksne/